Ordenis Kongregācija Garīgums Klosteris Darbība Iestāšanās Mājas pasaulē
  
Kongregācija

Kāds jauns dominikāņu ordeņa priesteris 1864. gada rudenī tika sūtīts uz Kadiljakas (Francijā) sieviešu cietumu noturēt rekolekcijas, lai atgrieztu kritušās sievietes uz pareizā ceļa.

kadil_arpuse.jpg

Kadiljakas sieviešu cietums. 

Saņemot šo uzdevumu jaunais dominikāņu priesteris nebija sevišķi iedvesmots. Ko gan var sagaidīt no noziedziniecēm?! Tēvs Latasts uzrunāja ieslodzītās sievietes, uzklausīja viņu grēksūdzes un dzīves stāstus, un viņa noskaņojums mainījās. Priesteri pārņēma aizkustinājums un sašutums.
Aizkustinājums tāpēc, ka visbiežāk sievietes, lai cik ļoti viņas bija noziegušās, bija gatavas atzīt un nožēlot savu vainu, saņemt sodu un, cik iespējams, censties laboties.
Sašutums, jo, lai cik ļoti sievietes gribētu un censtos laboties, nevienai sievietei, kas bijusi cietumā, nav reālas iespējas uzsākt cilvēka cienīgu dzīvi, neviens nedos viņai dzīvokli vai darbu, neviens negribēs ar viņām veidot ģimeni.

iekspagalms.jpg

 Kadiljakas sieviešu cietuma iekšpagalms ap 1860. gadu.

 edamzale.jpg

Kadiljakas sieviešu cietuma ēdamzāle ap 1860. gadu. 

Ko par to saka Baznīca, kura sludina piedošanu un Dieva mīlestību? Tēvs Latasts atcerējās stāstu par publisko grēcinieci Mariju Magdalēnu, kura pēc tikšanās ar Jēzu kļuva par lielu Baznīcas svēto. Kad viņš sievietēm to stāstīja, daudzas no viņām spontāni sevi identificēja ar Mariju Magdalēnu un sirds dziļumos viņām radās nojausma, ka tomēr ir kāds, kas mīl viņas  neskatoties uz visu notikušo. Daudzas gribēja atbildēt uz šo mīlestību, gribēja sevi pilnībā dāvāt Dievam.
Nakts lūgšanās Vissvētākā Sakramenta priekšā, kad vairāk nekā 200 sievietes attiecās no nedaudzajām miega stundām, kuras viņām pēc cietuma kārtības bija paredzētas, tēvs Latasts redzēja vīziju: māju, kurā sievietes var sāk jaunu dzīvi kopā ar Dievu un kur neviens nejautā, ko viņas darījušas pirms atgriešanās. Viņš redzēja Betāniju – mājas, kuras pazīstam no Evanģelija.
Neskatoties uz sabiedrības lielo pretestību un bailēm, tēvs Latasts kopā ar enerģisko māsu Henriku Dominiku Bertjē 1866. gadā nodibināja pirmo Betānijas dominikāņu māsu kopienu. Ordeņa māsu kopienu, kur neviens no malas nevar pateikt, kura māsa bijusi nevainīga jaunava un kura – publiska grēciniece,un kur šīm atšķirībām nav nekādas nozīmes viņu savstarpējās attiecībās.
Pirmā Pasaules kara laikā vācu tautības māsām vajadzēja bēgt no kopienas Francijā uz Holandi, Venlo.

begsana

Kara laikā kontakti ar Francijas kopienu, mātes māju, nebija iespējami un māsas nodibināja patstāvīgu kongregāciju, kura mūsdienās, atšķirīgi no kongregācijas Francijā, darbojas dažādās sociālajās sfērās.

Šobrīd Venlo Betānijas dominikāņu māsu kongregācija ir apustulisko māsu kopiena, kuras blakus evanģelisko padomu pildīšanai nabadzībā, šķīstībā /bezlaulībā/ un paklausībā, un lūgšanu dzīvei, kalpo cietumos, bērnu namos, rehabilitācijas iestādēs, labdarības organizācijās, garīgajā aprūpē un draudzēs Vācijā, Holandē, Itālijā, Antiļu salās un kopš 1995. gada –arī Latvijā.

 

© Betānija OP, 2007