Ordenis Kongregācija Garīgums Klosteris Darbība Iestāšanās Mājas pasaulē
  
Garīgums
    Dievs

Dievs Jēzū Kristū ir mūsu pamats, centrs un mūsu dzīves mērķis.

pamats.jpgDievā ir mūsu pirmssākumi, Viņā mēs rodam piepildījumu, Viņš ir mūsu aicinājuma jēga. Viņš ir mūs aicinājis būt ar Viņu vienmēr, Viņa mīlestībā, dziļā sadraudzībā ar Viņu, būt vīnakoka zariem. Viņš ir mūs aicinājis Viņam kalpot, Viņā dzīvot ar visu kas mēs esam un ko darām.Sv. Dominiks vēlējās runāt vienīgi “ar un par Dievu”. Dominikāņu garīguma un darbības pamatus apkopojis sv. Akvīnas Toms vārdos “Contemplari et contemplata aliis tradere" t. i. – pārdomāt (par Dievišķām lietām) un pārdomu augļus nodot citiem. Tas ir aicinājums lūgšanās un studijās saņemto pasludināt vārdos un mācībā/ sprediķī/ cilvēku pestīšanai. Šis dominikāņu dzīves moto uzskatāmi redzams vienā no vecākajiem sv. Dominika atveidojumiem /13.gs/. Kokgriezums parāda mūsu ordeņa dibinātāja kontemplatīvo būtību: aizvērtām acīm viņš atdusas Dievā, pārdomā un izdzīvo Viņa Vārdus, kuri ir viņa barība, gudrība un dzīvība. Klusēšanas un lūgšanas spēka piepildīts, ar dedzību un vienkāršību, maigumu, taktiskumu un patiesu žēlsirdību Dominiks atklāj Kristū atbrīvotu dzīvi.Dieva neierobežotās žēlsirdības dziļi aizskarts, Dominiks par vissvarīgāko uzskatīja cilvēku pestīšanu. Katrs cilvēks ir Dieva mīlestības cienīgs, neskatoties uz viņa pagātni, izglītību un sociālo stāvokli. Dominiks dzīvoja no cerības un providences un bija sava laika pašaizliedzīgākais Evanģelija sludinātājs. Viņam Evanģelijs – vieta, kur Dievs ir kļuvis par cilvēku – bija pasaules atslēga, pasaule – Evanģelija atslēga, pestīšana Kristū Jēzū. Sastapšanās ar maldu un eksistenciālu vajadzību ievainotiem cilvēkiem ļāva viņam tuvoties Kristus ciešanām.

“Viņš aptvēra visus cilvēkus ar neierobežotu mīlestību, tā kā viņš katru uzlūkoja ar mīlestību, visi mīlēja arī viņu. Priecāties ar priecīgajiem un skumt ar skumjajiem bija viņa moto. No viņa plūda labestība un rūpes par līdzcilvēkiem un līdzcietība pret cietējiem.” Džordans no Saksijas.

 Sv. Dominiks

dominiksl.jpgSv. Dominiks vēlējās runāt vienīgi " ar un par Dievu". Dominikāņu garīguma un darbības pamatus apkopojis sv. Akvīnas Toms vārdos „Contemplari et contemplata aliis tradere" t.i. - pārdomāt (par Dievišķām lietām) un pārdomu augļus nodot citiem. Tas ir aicinājums lūgšanās un studijās saņemto pasludināt vārdos un mācībā/ sprediķī/ cilvēku pestīšanai. Šis dominikāņu dzīves moto uzskatāmi redzams vienā no vecākajiem sv. Dominika atveidojumiem/13.gs/.Kokgriezums parāda mūsu ordeņa dibinātāja kontemplatīvo būtību: aizvērtām acīm viņš atdusas Dievā, pārdomā un izdzīvo Viņa Vārdus, kuri ir viņa barība, gudrība un dzīvība.
Klusēšanas un lūgšanas spēka piepildīts, ar dedzību un vienkāršību, maigumu, taktiskumu un patiesu žēlsirdību Dominiks atklāj Kristū atbrīvotu dzīvi.
Dieva neierobežotās žēlsirdības dziļi aizskarts, Dominiks par vissvarīgāko uzskatīja cilvēku pestīšanu. Katrs cilvēks ir Dieva mīlestības cienīgs, neskatoties uz viņa pagātni, izglītību un sociālo stāvokli.
"Viņš aptvēra visus cilvēkus ar neierobežotu mīlestību, tā kā viņš katru uzlūkoja ar mīlestību, visi mīlēja arī viņu. Priecāties ar priecīgajiem un skumt ar skumjajiem bija viņa moto. No viņa plūda labestība un rūpes par līdzcilvēkiem un līdzcietība pret cietējiem."
Džordans no Saksijas.
Dominiks dzīvoja no cerības un providences un bija sava laika pašaizliedzīgākais Evanģelija sludinātājs. Viņam Evanģelijs - vieta, kur Dievs ir kļuvis par cilvēku - bija pasaules atslēga, pasaule - Evanģelija atslēga, pestīšana Kristū Jēzū. Sastapšanās ar maldu un eksistenciālu vajadzību ievainotiem cilvēkiem ļāva viņam tuvoties Kristus ciešanām. fra Angeliko visbiežāk gleznojis Dominiku pie krusta.

 

 

Sv. Augustīns

st.augustine.jpgSavam ordenim Dominiks deva sv. Augustīna regulu – vecāko kristīgajā Vakareiropā. Būdams augustīniešu kanoniķis, sv. Dominiks bija dzīvojis pēc šīs regulas. Regulas bibliskais garīgums, mīlestībā, cilvēku pazīšanā un diskrēcijā pamatotie iekšējās dzīves likumi ir daudzu ordeņu kopienu pamatā arī mūsdienās. Viņa dzīves ideāls bija klostera kopiena pēc senbaznīcas parauga: viena sirds un dvēsele ceļā pie Dieva.Augustīns dzimis 354. gada 13. novembrī mazā Ziemeļāfrikas pilsētiņā Tagastē /tagad Souk-Ahras Alžīrijā/, kura tajā laikā piederēja Romas provincei Numīdijai. Šobrīd apmēram Alžīrijas teritorija. 371. gadā pēc paša vēlēšanās tiek nosūtīts mācīties uz Kartāgu un Madeiru, kur studē retoriku. 383. gadā pameta Kartāgu un devās uz Romu. 384. gadā ieguva retorikas pasniedzēja amatu Milānas galmā.386.gada vasarā. Augustīns atstāja savu profesionālo darbību kā retorikas pasniedzējs un pārcēlās uz draugu mājām laukos, lai gatavotos kristībām.388. gadā ar draugu atbalstu tiek izveidota neliela kopiena un Augustīns pats kļūst par tās nosacītu vadītāju. Pēc 10 gadu kopienas pieredzes Augustīns raksta regulu, par kuras tapšanas gadu uzskata 397. 391. gadā Hippo viņš nodibina klosteri lajiem, starp 395. un 396. gadu, kad kļuva par bīskapu, arī klēriķiem.Hippo viņš palika līdz mūža beigām 430.g., kad pilsētu bija aplenkuši vandāļi. Būdams vecs un nevarīgs, viņš spēja vien nolūkoties, kāds posts ir jāpiedzīvo viņa pilsētas ļaudīm. Augustīns mira 430. gada 28. augustā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 Tēvs J. J. Latasts

latasts.jpg Vitāls Alsīds Latasts, vēlāk dominikāņu tēvs Jānis Jāzeps Latasts /Jean-Joseph Lataste/ kopā ar klostermāsu Henriku – Dominiku Bertjē /Henri-Dominique Berthier/ nodibināja Betānijas dominikāņu māsu kongregāciju, kura kopā ar citām 100 kongregācijām ietilpst dominikāņu ordenī. Tēvs Jānis Jāzeps Latasts OP. Māte Henrika – Dominika OP Vitāls Alsīds Latasts dzimis 1832. gada 5. septembrī kā sestais bērns vīnsaimnieka un vadmalas tirgotāja Vitāla Latasta un viņa sievas Žannas ģimenē. Gada vecumā zēns smagi saslimst un tiek nodots aukles, Annas Nevo, uzraudzībā. Zēna stāvoklis kļūst arvien sliktāks, aukle un zēna māte vēršas lūgšanās pie Jaunavas Marijas. Trīs gadu vecumā zēns atgriežas vecāku ģimenē. Jau agri puisēnā parādājās vēlme atdot sevi Dievam kļūstot par priesteri. Mācoties Bordo Alsīds apmeklēja “mazo semināru”, kurš bija paredzēts zēniem, kuri domāja par priestera aicinājumu. Tomēr Alsīda tēvs apšaubīja šo aicinājumu un nosūtīja zēnu studēt finanses. Studiju laikā Alsīds strādāja Vincenta konferencē, kuras pamatā bija Vincenta no Paulas (1581–1660) ideja par tuvākmīlestības kopienu /confrérié de la charité/. Šo ideju īstenoja Antonins Frederiks Ozanams /Antoine Frédéric Ozanam/ (1813–1853), nodibinot Vincenta konferenci, kura palīdzēja trūkumā un grūtībās nonākušajiem.Te Alsīds mācījās iepazīt industrializācijas negatīvās sekas: nabadzību, badu, bērnu nodarbināšanu, infekcijas slimības, alkoholismu un prostitūciju.Viņš apmeklēja nabadzīgos ļaudis, dalīja ziedojumus, veltīja laiku garām sarunām, lai saprastu cilvēku problēmas. “Cik bieži es meklēju patiesību grāmatās; šodien, apmeklējot slimniekus, sajutu, ka esmu uz īstā ceļa,” viņš raksta 1978. gadā. Rekolekciju pieredze un draudzība ar ordeņu locekļiem rosināja viņu pārdomām par priestera vai ordeņa brāļa dzīvi. Mīlestība pret jauno Leonīdu Cecīliju rada jaunas šaubas.Viņš pārdomāja izšķiršanos par vai pret Dievam veltītu dzīvi. Tomēr, kad viņa draudzene pēkšņi mira no tīfa, viņš tūlīt neiestājās klosterī. Tikai 2 gadus vēlāk, 1857. gada 4. novembrī Alsīds iestājās Flaviņjī dominikāņu novicinātā.Viņš saņēma ordeņa vārdu Žans – Žozefs /Jean-Joseph/ jeb Jānis Jāzeps.

mate_h_d.jpg.jpg

Māte Henrika - Dominika OP. 

© Betānija OP, 2007