Pārdomām

Es teiktu, ka trağēdija ir patiesā drāmas forma, tās augstākā funkcija; bet ar pasakām ir tieši pretēji. Tā kā nav vārda, kas izsaka pretējo nozīmi, es to saukšu par Eukatastrofu (“labkatastrofu”).

Eukatastrofisks stāsts ir patiesā pasakas forma un tās augstāka funkcija.

Mierinājums pasakās, prieks par laimīgām beigām: vai precīzāk – eukatastrofa, pēkšņš priecīgs “pagrieziens” (..) tā ir negaidīta un brīnumaina žēlastība (..). Evaņğēliji iekļauj sevī pasakas vai plašākus stāstus, kuros ir pasaku būtība. Tajos ir daudz brīnumu – īpaši mākslinieciski, skaisti un aizkustinoši: “mistiski” savā perfektajā un pašsaprotamajā nozīmē; starp šiem brīnumiem eukatastrofa ir lielākā un vislabāk saprotama.

Bet šis stāsts ir iegājis vēsturē un primārajā pasaulē; (..) Kristus piedzimšana ir cilvēces vēstures eukatastrofa. Augšāmcelšanās ir inkarnācijas stāsta eukatastrofa.

Stāsts sākas un beidzas priecīgi. Un tajā pirmām kārtām ir “realitātes iekšējais saturs”.

 J.R.R. Tolkin: „On Fairy stories“, 1939

 

Labkatastrofa – „eucatastrophe“ – pēkšņš und labvēlīgs atrisinājums stāstā; laimīgas beigas.

Šo terminu izgudroja un lietoja rakstnieks J.R.R. Tolkīns 1939. gadā.

 

 

Kristus piedzimšana ir cilvēces vēstures eukatastrofa. Augšāmcelšanās ir inkarnācijas stāsta eukatastrofa.

Stāsts sākas un beidzas priecīgi. Un tajā pirmām kārtām ir “realitātes iekšējais saturs”.

 J.R.R. Tolkin: „On Fairy stories“, 1939

 

 

 

 

 

:)